.

Custom Search

Vecumposmu astroloģija un vēsture

Vecumposmu astroloģija
Astrologa Gregorija Kvašas kopš 1985.gada izstrādāta oriģināla teorija, kura saskata līdzības starp konkrēta vecumposma un dzimšanas gada astroloģiskā rakstura psiholoģiskam īpatnībām. Tas nozīmē to, ka noteiktam gadam, kādā dzimis cilvēks atbilst noteikta vecumposma raksturs kāds saglabājas viņam visu mūžu vienīgi izpaužoties atbilstoši konkrētajam vecumam. Tā, piemēram, gaiļa gadā dzimušais visu mūžu sevi piesaka un realizē kā bērns vecumā no piedzimšanas brīža līdz vienam gadam un ir tikai jāmāk to ieraudzīt. Tādējādi šīs teorijas autors mēģina saaudzēt vienuviet Ķīnas astroloģiju (koriģējot to tikai tik daudz, ka gada sākums ir atvirzīts uz 1.janvāri) ar Eriksona vecumposmu psiholoģiju (koriģējot to tikai tik daudz, lai izstrādātu 12 vecumposmus, kas atbilstu Ķīnas astroloģisko gadu skaitam. Visus 12 gadus G. Kvasa sadalīja 3 grupās pa četri, kur katrā grupā gada zīmēm saglabājas vienāda attīstības secības loģika.
- Pirmās zīmes uzdevums ir izstrādāt attīstības projektus un plānus;
otrās- projektu realizācijas variantu modelēšana;
trešās-variantu izspēle;
ceturtās- darbs.
Gadu atbilstība noteiktam vecumposmam: Gailis (no dzimšanas līdz l gadam) Pērtiķis (no gada līdz 3 gadiem) Kaza (no 3 līdz 7 gadiem) Zirgs (no 7 līdz 12 gadiem)
Vērsis (no 12 līdz 17 gadiem) Žurka (no 17 līdz 24 gadiem) Cūka (no 24 līdz 31 gadam) Suns (no 31 līdz 42 gadiem)
Čūska (no 42 līdz 55 gadiem) Pūķis (no 55 līdz 70 gadiem) Kaķis/Zaķis (no 70 līdz 85 gadiem) Tīģeris (no 85 līdz mūža beigām)
Principā ideju par to, ka cilvēki var fiksēties noteikta vecumposma ietvaros izstrādāja jau Z.Freids, savā teorijā runājot par četrām psihoseksuālās attīstības fāzēm. Ē.Ēriksons jau runāja par astoņām attīstības fāzēm vairs neliekot akcentu uz seksualitāti.

Vecumposmu psiholoģija vēsturē
Te pamēģināsim saskaņoties vēl kādā veidā.-
Agrīnākais bērnības posms (laiks no piedzimšanas brīža līdz aptuveni 8 mēnešu vecumam) ir posms, kad it kā nevarīgi gulējām savās gultiņās. Ar acīm un ausīm apzinājām pasauli iegaumējot pirmo vārdu emocijas un nozīmes. Iemācījāmies atpazīt skaņas, formas, krāsas. Tas bija laiks, kad ar saviem dabiskajiem ieročiem (-smaids, asaras, brēcieni utt.) centāmies piesaistīt apkārtējo uzmanību un būt uzmanības centrā.
Tad sekoja nākamais attīstības posms (no astoņiem mēnešiem līdz trīs gadiem), kad sākam aptaustīt lietas. Lietu aptaustīšanas un apzināšanas laiks. Mēs aptaustījām ar rociņām, bāzām mute, plēsām utt. It kā meklējot šo lietu apslēpto būtību.
Tālāk sekoja kaprīzais spēles laiks (no 3 gadiem līdz 7 gadiem). Iegūtās zināšanas mēģinājām izspēlēt.
Visbeidzot pēdējais bērnības posms (7-12 gadi), kad apguvām valodu, valodas spēku, un ar tas palīdzību sākam ieiet sabiedrībā. Darba apgūšanas laiks. Darbošanās laiks.
Vai nevaram šo pašu secību saskatīt vēsturē?-
Visupirms samērā mistificētais agrīnākais laiks. Tik pat mistificēts cik priekš mums ir mūsu pašu piedzimšana, par kuru mums zina stāstīt mūsu tuvinieki, bet paši neko neatceramies. Mūsu piedzimšana un mūsu zīdaiņa gadi mums pašiem ir ka sens mīts vai leģenda.
Tad sekoja lietu laiks, kad tika radīti pirmie darba rīki, ieroci un tad arī mākslas darbiņi ka lietas.
Tad spēles laiks. Varbūt to mēs varam saistīt ar kulta organizēšanu, varbūt ar cilvēku pirmajiem mēģinājumiem organizēt savu sabiedrību, saimniecību. Bet tas ir arī kareivīgi saspringtas starpcilšu attiecības, kuru ilustrācijas varam atrast uz seno cilvēku dzīves vietu sienam.
Visbeidzot valodas laiks un darba apguves laiks. Parādās rakstība. Vismaz – pirmās rakstu zīmes un pirmās rakstības formas. Darbs? Iespējams, ka to ilustrē piemājas saimniecības, senas apūdeņošanas sistēmas Ēģiptē un Divupē. Pirmās pilsētas utt.
Visiem šiem bērnības posmiem varētu būt raksturīga tieksme brīvi pārkāpt dažādas normas. Te senajā laikā to var redzēt gan tādējādi, ka tas tapa samērā gausi, gan tādējādi, ka senie cilvēki varēja pieņemt jebkuras darbības metodes, kas dod rezultātus pilnīgi nerēķinoties ar šo metožu sociālo piederību un sociālo prestižu.
Brīvība ir ļoti aktuāla.
Bet ja mēs spējam ieraudzīt šo līdzību tad tas nozīmē vai nu to, ka ir iespējams teikt, ka visa cilvēces attīstības vēsture ir salīdzināma ar viena cilvēka dzīvi no piedzimšanas, līdz posmam kādā esam šodien, vai nu to, ka vēsture mēs gluži vienkārši modelējam paši savu dzīvi un šo posmu atbilstība ir tamdēļ, ka spējam visu notikušo identificēt paši ar sevi.