Līdzīgi kā ideja par Saules dalīšanu atsevišķās daļās varēja rasties tikai tur, kur Saules ir pārpārēm daudz, arī ideja par cilvēka radīšanu no zemes varēja rasties tikai tur, kur zeme, māli kā izejmateriāls ir, ja ne vienīgais, tad katrā ziņā galvenais. Divupē tiešām ir vieta, kur no māliem būvēja, veidoja gandrīz visu: dzīvojamās mājas, tempļus, traukus, ķīļraksta plāksnītes utt. Ne velti te arī ir radies mīts par ūdens dievu Ea, kurš reiz iznācis no ūdens, sapulcinājis ap sevi cilvēkus, un mācījis tos visādās gudrībās un mākās, un piebildis cilvēkam, ka no zemes viņš ir nācis un par zemi reiz atkal taps. Protams, šai tieksmei radīt cilvēku tieši no zemes var it viegli pielaikot tīri lauksaimniecisku leģendu un teikt, ka tas ir saistāms ar augu augšanas procesa imitāciju. Šādai idejai ir iespējams piemeklēt visai daudz argumentu, un tie arī visai daudz ir jau publicēti apjomīgos pētījumos. Lūk, kaut viens piemērs, kur šī ideja šķiet visskaidrāk izteikta. -
Tas ir piemērs no šumēru mītiem, kuros tiek runāts par veģetācijas dievu Tammuzu (Dumuzi) un viņa sievu un māsu Ištāru (Ininnu). Tammuza biogrāfijā ir interesants fakts, ka šī veģetācijas dieva māte ir Zeme un, kad Tammuzs piedzimis, viņš ir ielikts grozā un ielaists upē. Tik tālu varbūt pietiks.
- Atcerēsimies, ka šo bērnībsdienu likstu savās biogrāfijās ir minējušas vairākas labi zināmas personas, kā piemēram, - - Akādas ķēniņš Sargons,
- persiešu valdnieks Kīrs un arī
- Mozus.
Tomēr mītā par Tammuzu, šķiet, šai dīvainajai sodībai ir ļoti konkrēts saturiskais pamats, jo tas ir saprotami, ka veģetācijas dievs dzimst no Zemes, un ir saprotami, ka veģetācijas dievam ir jābūt kontaktā tiklab ar zemi, kā arī ar ūdeni. Tātad Tammuzs tiek nevis izveidots no zemes, bet viņš piedzimst no zemes. Un te it kā varētu apstāties un klasificēt šo faktu kā tīri lauksaimniecisku, bet varam arī spert nākamos soļus.
Atgādināšu pāri, kurš tiklab zināms Indijas garīgajos tekstos, ka arī mūsu pašu folklorā. - Dyaus un Prithive, kur Dyaus ir kā debestēvs, bet Prithive kā zemesmāte. Nostāstos par šo dievišķo pirmpāri ir teikts, ka, lietum līstot uz zemi, ir radusies dzīvība un tādējādi šī lietus līšana ir jāsaprot kā dzimumakts starp Debestēvu un Zemesmāti, kā rezultātā piedzimusi dzīvība vispār.
Šo situāciju it viegli atrast arī latviešu folklorā, atceroties arīdzan dievišķo pāri Dievu un Māru vai, kā būtu pareizāk, - Dievu un Zemes māti. Un tāpat var atcerēties arī populāro teicienu "līst kā pa Jāņiem", lai mūsu Dieviņu sasaistītu ar Jāni un Jāņu rituāliem. Šoreiz svarīga galvenokārt ir pati ideja - Debesis un Zeme vai Debes Tēvs un Zemes Māte kā pirmpāris. Ar šādām pat acīm tagad vēlreiz pārlasīsim Vecās derības pirmās nodaļas pirmo pantu: "Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi." Vai arī te nav saskatāms kas līdzīgs? Vai arī te nevaram runāt par tāda pat pirmpāra radībām? Vēl jo vairāk uz šādām pārdomām vedina fakts, ka, kā teikts turpmākos pantos, Dievs debesis rada (nosauc) tikai otrajā dienā, bet zemi pat tikai trešajā. Nevar taču būt tā, ka abas šīs daļas būtu bijis jārada divreiz. Pie labas gribēšanas te varētu izlasīt to pašu "plusu" un "mīnusu" pamatprincipu iedibināšanu? Un tālāk?
- Bet tālāk Māte zeme rada Ādamu. Nu gluži vai kā ar Tammuzu. Tādējādi Ādams ir radīts no zemes, bet Ieva... no cilvēka. Ādams bija pirmais cilvēks, arī viņa vārds senebreju valodā nozīmē "cilvēks", kamdēļ burtiski tulkojot Vecās Derības tekstu no senebreju valodas pantu, kurā Dievs nolemj radīt cilvēku pēc sava tēla un līdzības, varētu lasīt arī tā - nolēma radīt Ādamu pēc sava tēla un līdzības; vai otrādi - vieta, kur Dievs dod cilvēkam vārdu, nosaucot viņu par Ādamu, varētu lasīt, kā Dievs dod vārdu nosaucot viņu par Cilvēku... Turklāt, neaizmirsīsim, ka radot Ādamu (cilvēku) viņš rada, kā teikts Bībelē - vīrieti un sievieti. - Hermafrodīts?
- un pirmais, ko šis cilvēks pasaulē ieraudzīja un pieņēma, bija sieviete (arī tikko piedzimis bērns savu māti ierauga pirmo). Un arī pirmā problēma šim cilvēkam (Ādamam) šajā pasaulē bija saistīta ar sievieti. Sieviete uzsāks cilvēcīgo procesu. Arī tagad.
