.

Custom Search

Šamanisma teorijas un prakses pamati


Ģeogrāfiski ir pieņemts uzskatīt, ka šamanisma mācība ir saistāma ar Sibīrijas teritoriju. Taču plašāk skatoties tā iespaidu ir iespējams saskatīt praktiski visā Āzijas austrumu un dienvidaustrumu daļā ar īpašu akcentu uz Sibīrijas kā arī Tibetas apkaimes teritoriju.
Kompromiss- no Sibīrijas šamaniem ir aizgūts tikai šīs prakses nosaukums, jo prakses caurmērā ir salīdzinoši līdzīgas, atšķiras vienīgi to nosaukumi.
Šodien ir saskatāma tendence ar šamanisma vārdu apzīmēt visu to praksi, kuru praktizē arī Austrālijas aborigēnu, Āfrikas iezemiešu vai Amerikas indiāņu dziednieki, piebilstot, ka tieši Ziemeļamerikas indiāņu prakse kļūst arvien populārāka.
Hronoloģiski datēt šīs mācības (vai drīzāk- pasaules uzskata) izcelsmi jau ir grūtāk. Apgrūtinājumu te rada gan tas fakts, ka pietrūkst ticamu dokumentu, gan šodienas cilvēku pasaules uzskatu problēmas. Tā, piemēram, mēs varētu teikt, ka Šamanisma prakse un filozofija pēc savas uzbūves un principiem būtu attiecināma uz vissenāko cilvēka attīstības posmu, taču, ja šodienas cilvēks sevi uzskata par, piemēram, kristieti, kurš balstās uz Bībeles teksta burtu, viņam būs grūti piekrist šim apgalvojumam. Ja nu vienīgi pieņemot, ka cilvēces attīstības senākā posma garīgās mācības principus un praksi mēs vienkārši nosaucam par šamanismu. Mūsdienu pasaulē ir jūtama pieaugoša interese gan par Šamanisma filozofiju, gan Šamanisma praksi. Tas daļēji ir izskaidrojams ar to, ka esošās mācības ir zaudējušas savu šodienas aktualitāti, jo nespēj būt pietiekoši praktiskas, gan arī ar to, ka senā Šamanisma praksē ir atrodamas metodes, kuras ir saskaņojamas ar šodienas psihoanalītikas praksi. Tā vai citādi šamanisma pieaugošās popularitātes pamatā var novietot pašu samaņu tēzi, kura saka, ka šamanisma mācība ir ārkārtīgi pragmātiska un izmanto tikai tādas atziņas un metodes, kuras dod reālus un taustāmus rezultātus. Bet šī tēze taču tik ļoti piestāv šodienas pamatā praktiski un pragmātiski noskaņotajiem cilvēkiem!
Vienu no pamattēzēm nupat jau pieminēju- tas bija pragmatisms un praktiskums. Šo tēzi var saistīt ar vēlvienu, kas būtu liekama šīs mācības pamatā- tā, mums saprotamā veidā izsakoties, runā par pilnīgu šīs pasaules veselumu un savstarpējo sasaistītību, kas, piemēram, liek pieņemt, ka viss, ko redzu šajā pasaulē ir patiesība. Un to nav iespējams gradēt lielākās vai mazākās patiesībās. Patiesība ir gan tas, ko redzu savām fiziskām acīm, gan tas, ko redzu savām garīgajām acīm (nakts vai nomoda sapņos, meditācijas utt.). Tātad svarīgi ir pieņemt, ka abas pasaules- gan fiziskā, gan arī garīgā ir vienādi reālas.
Tajā pat laikā nav iespējams apgalvot, ka Šamanisma pasaules uzskats ir izteikti duāls un māca apvienot vienīgi fizisko ar garīgo. Te drīzāk ir runa par trīsdaļīgu pasaules līmeņošanu, kurā blakus mums kā garīgai un fiziskai būtnei dzīvo vēl arī trešās pasaules būtnes- mūsu padomdevēji, sargi un atbalstītāji. Patiesībā varam teikt, ka te ir runa par visai pazīstamu trīsvienības filozofiju. Bet no pārējām mums zināmajām to atšķir vienīgi šo atsevišķo daļu nosaukumi, apzīmējumi vai atšifrējumi. Tātad,- ir cilvēka fiziskais ķermenis, ir viņa garīgais dubultnieks un ir viņa garīgais sargs un padomdevējs.
Laicīgāk raugoties to varētu ilustrēt ar šādu analoģiju: kad skatāmies uz kādu priekšmetu arī varam konstatēt it kā trīs daļas: 1) es, kurš skatos; 2) objekts, uz kuru skatos; 3) gaismas viļņi, kuri līdz manīm nogādā informāciju par to kāds izskatās objekts uz kuru skatos. Tā arī ir šī trisdaļība.- Ir jābūt man, kurš izvirza jautājumu vai uzdevumu; ir jābūt objektam un ir jābūt informācijas nogādātajam līdz manīm.
Pasaules pilnīguma vai veseluma apjausmu stiprina an fakts, ka cilvēks ir spējīgs sarunāties (iegūt informāciju) ne tikai no sava konkrētā padomdevēja (kristieši teiktu-sargeņģeļa), bet gan no ikkatras dzīvas radības šeit uz zemēs, ieskaitot arī dzīvniekus, kukaiņus vai augus. Mums vienīgi ir jāmāk šo sarunu valoda. Gluži kā mēs mācāmies svešvalodas, ir jāapgūst arī šo dzīvo būtņu valoda, kuru mēs parasti gan apzīmējam vienīgi kā zīmes, simbolus vai mājienus.
Svarīga un mūsdienīgi aktuāla ir šamanisma tēze, ka viss notiek savā vietā un savā laikā. Svarīgi ir atrast šo īsto vietu un īsto laiku. Citiem vārdiem- nekas nenotiek nelaikā un nevietā, lai kā mēs to gribētu. Praktiski šis aicinājums nozīmē to, ka atbildes ir jāmeklē fiziski reāli. Kad šodien mēs sakām: "Meklē atbildi," visbiežāk ar to mēs domājam meklēšanu domās, grāmatās utt. Pieminētā šamaņu tēze nozīmē to, ka, lai atrastu atbildi tev ir jāceļas kājās un jādodas meklēt atbildi. Katra atbilde atrodas savā vietā.
Tas ir līdzīgi kā mēs ceļojot pa savu pilsētu vai vienkārši dzīves vietu, pa izstāžu zālēm vai veikaliem, pa mācību iestāžu auditorijām un ofisiem, katrā no vietām iegūstam savu noteiktu tonusu, garastāvokli, domas. Vietas rada. Bet tas nozīmē arī to, ka katra vieta tev var palīdzēt rast konkrētā rakstura atbildes. Meklēt atbildi, nozīmē" atrast vietu, kur ir šī atbilde.
Pragmatisma iespaidu var stiprināt cita šamaņu tēze, ka cilvēkam ir svarīgi sajust stingru pamatu zem kājām. Tas nozīmē to, ka nedrīkst savam prātam un domām ļaut klejot bezmērķīgi. Tas ir "jāiezemē". Austrumu mācības šo prāta vai domu klejošanu nereti apzīmē kā mūsu prāta pļāpīgumu, kurš ir jānobremzē. Līdzīgi svarīgi ir mācēt konkrēti noformulēt savu jautājumu, jo tu iegūsi tādu atbildi, cik precīzi būšu noformulējis jautājumu.
Senajos pasaules mītos, šo iezemēšanas procesu ilustrē sižeti, kuros galvenie varoņi nokāpj pazemē. Ko nozīmē šī iezemēšanas vai nokāpšana pazemē? Faktiski tas nozīmē mūsu atgriešanos embrionālās atmiņas stāvoklī. Mēs atgriežamies laikā, kad bijām vēl embrija stāvoklī mātes miesās. Literāri par to tiek runāts kā par nokāpšanu pazemē, iesakņošanos (līdzīgi kā bijām iesakņojušies mātes miesās ar savas nabas saites palīdzību) vai kā tamlīdzīgi. Taču patiesībā visi šie literārie sižeti kalpo tikai kā palīglīdzeklis, kurš palīdz mums atgriezties vissenākās atmiņās.
Ari šī stāvokļa sasniegšanas praksē mēs, piemēram varam sastapt tās transa formēšanas vai pašhipnozes metodes, kuras lietojam šodien. Kā tas notiek?
Iezemēšanas uzdevuma sākumā ir uzdevums domās aptaustīt sevi. Tas nozīmē to, ka tev ir jāizjūt savu ķermeni, aptaustot katru locekli, sajūtot gan tā svaru, gan smaržu, gan krāsu, gan siltumu utt. Notiek tāda ka sevis inventarizēšana. Taču noteiktā secībā un saglabājot uzdevumu nonākt transa stāvoklī. Lai to panāktu, vienkāršākais ko varam redzēt, ir sekojošs: tev ir viena pēc otras jāuzskaita ķermeņa daļas pieminot to, kas ir nepārprotami patiesi un ir pārbaudāms. Pēc katrām 5-6 piefiksētām patiesībām tev ir jāpiebilst kaut kas ko tu nevari pārbaudīt, bet kam tu noticēsi, jo esi pieradis, ka saki patiesību. Tas var notikt tādējādi, ka visupirms konstatē, ka jūti ka tu sēdi uz cieta (vai mīksta) pamata, tad tu konstatē, ka tev ir silti (vai auksti), ka tu, piemēram, dzirdi kā tikšķ pulkstenis, ka tu jūti kā smaržo tev blakus nolikta kafijas tase un tad tu piebilsti, ka jūti, ka no tava ķermeņa sāk dīgt saknes (vai aste), kura iesniedzas dziļi un ar vien dziļāk zemē. Pēc tam šo ciklu atkārto vēl un vēlreiz, katru reizi izmantojot jaunus objektus, jaunas sajūtas, jaunus "neticamos" uzdevumus.
Svarīgi te ir pamanīt vel kādu šamanisma pamattēzi. Tēzi, kas skar darba metodes ārējo stilistiku. Šodienas cilvēkiem tā ir diezgan populāra problēma. Lai to saprastu mums atliek pārbaudīt savas sajūtas, kad, piemēram, raugāmies filmās vai realitātē uz šo šodienas šamaņu rituālo darbošanos. Blakus ziņkārei mēs varam konstatēt arī to, ka mūs zināmā mērā uzjautrina šo šamaņu eksotiskais izskats un izdarības. Mēs raugāmies uz viņiem kā tikko no bērnības izkāpis bērns raugās uz mazākajiem- ar visiem pieaugušā cilvēka pārākuma sajūtas kompleksiem. Un mēs smejamies par viņiem kā par klauniem vai uzjautrinātajiem, pie sevis nodomādami, ka tas jau nav nopietni. Un te arī būtu jāapstājas. Pie vārda "nopietni".
Redzat, kad mēs meklējam kādas patiesas un gudras atziņas, kā nešķirams pavadonis mūs pavada sajūta, ka šī pareizā atziņa katrā ziņā liek mums justies nopietnam. Mums šķiet, ka gudrība ir nopietna, ka pasaules patiesā izzināšana noteikti notiek nopietni un man ir jāsēž pierīti krunkās raukot un nemitīgi jāatgādina, ka viss patiesībā ir daudz nopietnāk. Un neviļus mēs sevi pieradinām pie tā, ka viss patiesais saaug ar gandrīz drūmām pašizjūtām, ar smagu, nogurdinošu darbu utt.
Šamaņu praksē varam sastapt pretēju praksi. Praksi, kuras uzdevumu varētu noformulēt tēze, ka katras pareizas mācības rezultātam ir jābūt dzīvespriecīgam un dzīvotspējīgam cilvēkam.
Šeit mēs varētu izmantot analoģiju ar to, ka mēs izzinām kultūras vēsturi. Viens variants, kurš nemitīgi mums atgādinātu par nopietnību, mūs pieradinās pie tā, ka, beidzot mācības, būsim saauguši ar sajūtu, ka kultūras vēsture saistās ar grūtu, nogurdinošu rakšanos grāmatās, neskaitāmu faktu iezubrīšanu un filozofisku jēdzienu iekaišami. Citiem vārdiem sakot,- tā nebūs savienojusies ar refleksu, ka tur varam meklēt kaut ko sev patīkamu. Cits variants saistītos ar attieksmi, ka kultūras vēsturē varam ieraudzīt kaut ko pārsteidzošu, varbūt vienkārši- uzjautrinošu, kaut ko, kas tev palīdz atslogoties utt.
Šodienas šamaņu rituālos apzināti tiek izmantoti gan asprātības, gan joki, gan, mēs teiktu- cirkus elementi. Pat pats šamaņa apģērbs ir karnevālisks un atslogojošs. Un uz to skatoties mums ir nevis jābrīnās par to no saviem modernās pasaules pieaugušā cilvēka augstumiem, bet gan jāļaujas bērnišķai atslodzei. Galu galā notiekošais ir tiklab arī cirkus vai teātris. Metodiski te ir atklāts svarīgs problēmu risināšanas veids-tu vari atrisināt sev sāpīgos jautājumus, ja vienlaikus saglabā domas jautājumu, bet vienlaikus arī pārlieku nesasprindzinies tā risināšanā. Katra pārlieka saspringšana savu jautājumu kārtošana rada stresu, bet stress, savukārt, traucē problēmu risināt. Tamdēļ ir jāmāk atslogot uzmanību. Rituāla laikā to palīdz izdarīt gan karnevāliskie rituāli, kulta atribūti un, piemēram, tādi sīkumi, kā pacientam dāvātie amuleti (vienalga vai reāli dāvātie, vai transa stāvoklī domās iegūtie).
Amuleti ir priekšmeti, kurus izmantoja noteiktu problēmu atrisināšanai. Reāli tas darbojas tādējādi, ka rituāla laikā tevī tiek sakāpināta apziņa, ka noteiktais amulets (vai jebkurš konkrētais priekšmets) saistās ar atbildi uz taviem jautājumiem vai precīzāk- saistās ar tavu spēju rast atbidi uz noteiktu jautājumu. Un kad ikdienas dzīvē cilvēks sastapsies ar šo jautājumu vai problēmu un viņam liksies, ka tā ir mokoša un neatrisināma, viņam ir jāpaņem rokās (kaut vai domās) šis priekšmets un jāizjūt tas. Tādējādi tava uzmanība būs novērsta no konkrētas problēmas neatrisināmības un būs atmodināta tevī spēja atbildi atrast. Ja ļausies. Reāli te ir aizskarta vēl kāda visai mūsdienīga problēma,- cilvēka pašapziņas jautājums. Problēma, kura ir akūta lielai, ja ne lielākai mūsdienu cilvēku daļai. Tas nozīmē to, ka mēs ārkārtīgi bieži ciešam no pašapziņas vai pašvērtības trūkuma. Interesanta šajā ziņā ir šodienas indiāņu atbilde. Te tiek teikts, ka cilvēka pašpārliecība ir viena no lielākajām cilvēka indēm. Kamdēļ? Tamdēļ, ka pašpārliecība ir stereotipiskas domāšanas pazīme. Jo stereotipiskāka ir tava domāšana, jo lielāka pašpārliecība. Bet traģiskāka mūsdienu cilvēku izpausme ir tā, ka mēs vienlaikus gan gribam iegūt pašpārliecību, gan negribam domāt stereotipiski. Tas nozīmē, ka esam izvirzījuši divus savstarpēji izslēdzošus uzdevumus. Tā ir neatrisināma problēma. Citiem vārdiem, -ja gribi iegūt pašpārliecību, attīsti, stereotipisko domāšanu, ja negribi domāt stereotipiski, atsakies no pašpārliecības. Cita risinājuma nav.
Tas gan nenozīmē, ka šamaņu praksē nemaz nav runas par pašpārliecības pozitīvajām kvalitātēm. Taču pašpārliecību šamaņi attiecina uz to, ko mēs šodien sauktu par savu dubultnieku vai to manu "es" daļu, kas redz sapņus, apceļo domās pasauli utt. Jau pašā šamanisma prakses sākumā ir svarīgi pieņemt attieksmi, ka "es" esmu daudz vecāks, gudrāks un varošāks nekā mans ķermenis. Es esmu izraudzījies šo ķermeni, lai tajā kādu laiku dzīvotu. Un tā kā esmu gudrāks par to, tad varu panākt visu, lai ķermenis justos labi.
Lūk, tā tiek veidota cilvēka pašapziņa. Nevis adresējot to uz manu ķermenisko "es", bet gan uz manu garīgo dubultnieku, uz to manu "es" daļu, kura var visu un spēj visu. Un varam jau teikt, ka šīs pozīcijas efektu arī rada novēršanās no reālās problēmas. Taču svarīgi ir pa-manīt, ka te ir runa par attieksmi, kas visiem cilvēkiem ļauj sajust savu, kā mēs teiktu,- unikālo lielumu. Bet šī sajūta nevienam neļauj ie-grimt pārdomās par savu niecību, mocīt sevi mazvērtības kompleksos utt. Viss ir viens liels veselums. Bet veselumam ir svarīga katra daļa.